Tridentas koncila katehisms. 1. nodaļa. Par Ticību un Ticības apliecinājumu kopumā

I . - PAR TICĪBU

     Vārdam “Ticība” Svētajos Rakstos ir vairākas nozīmes. Šeit ar to saprotam  tikumu, ar kura palīdzību mēs pilnībā piekrītam Dieva atklātajām patiesībām. Neviens nevar saprātīgi šaubīties par to, ka augstākminētā Ticība ir nepieciešama pestīšanai, jo ir rakstīts: bez Ticības nav iespējams patikt Dievam [1]. Patiešām, cilvēka galīgais   mērķis  - laime, uz kuru viņam jātiecas - ir pārāk augsts, lai viņš spētu to atklāt tikai ar sava prāta gaismu. Tādēļ bija nepieciešams, ka Dievs pats viņam dotu šīs zināšanas. Šī atziņa nav nekas cits kā Ticība, ar kuras palīdzību mēs nesvārstoties  uzskatām par drošu visu, ko Svētās Baznīcas, mūsu Mātes, autoritāte mums piedāvā kā Dieva atklātu. Jo nav iespējams šaubīties par lietām, kas nāk no Dieva, tāpēc ka Dievs ir pati Patiesība. Balstoties uz šo, ir viegli aptvert, cik ļoti atšķiras  mūsu ticība Dievam no ticības, ko mēs piešķiram vēsturniekiem, kuru liecības mums stāsta tīri dabiskus faktus.

   Bet, ja Ticība pieļauj dažādas apjoma un izcilības pakāpes - kā tas izriet no šiem Rakstu pantiem: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies ?[2] – Liela ir tava ticība ![3] – Vairo mums ticību ![4] - Ticība pati sevī ir mirusi, ja tai nav darbu[5] - Ticība, kas darbojas mīlestībā [6]  - tā neatzīst nekādu paveidu dažādību, un viena un tā pati  ticības definīcija ir pilnīgi piemērota visām iespējamām tās pakāpēm. Kas attiecas uz tās augļiem un labumiem, ko tā mums sniedz, par to runāsim katras sadaļas skaidrojumā.

II. – PAR TICĪBAS APLIECINĀJUMU

   Kristiešiem vispirms ir jāzina tās patiesības, kuras Dieva Gara iedvesmotie svētie apustuļi, mūsu skolotāji un vadītāji ticībā, ietvēra ticības apliecinājuma  divpadsmit pantos. Saņēmuši no mūsu Kunga pavēli darboties Viņa vēstnešu lomā un doties visā pasaulē sludināt Evaņģēliju katrai radībai[7], viņi uzskatīja par lietderīgu sastādīt kristīgās ticības formulu, lai visiem būtu viena un tā pati ticība un viena un tā pati valoda, lai starp tiem, kurus viņi grasījās aicināt uz vienu un to pašu ticību, nebūtu šķelšanās vai shizmas un lai visus pārņemtu viens un tas pats gars un vieni un tie paši uzskati.

    Šo kristīgās ticības un cerības apliecinājumu, ko bija sastādījuši, viņi nosauca par Simbolu : vai nu tāpēc, ka to bija izveidojuši no katra formulētu dažādu patiesību  kopuma*,  vai arī tāpēc, ka viņi vēlējās to izmantot kā zīmi un paroli, kas ļautu viegli atšķirt patiesos Jēzus Kristus kareivjus no dezertieriem un viltus brāļiem, kas bija iefiltrējušies Baznīcā, lai sagrozītu Evaņģēliju.

III. - SIMBOLA ARTIKULI JEB DAĻAS

      Patiesību, kuras māca kristīgā ticība un kurām ticīgajiem ir pienākums stingri ticēt vai nu īpašā un atsevišķā veidā vai vispārīgi, ir diezgan daudz. Taču pirmā un būtiskākā no tām, kas ir vienlaikus gan celtnes pamats, gan tās kore, un kuru mums pats Dievs ir  iemācījis, ir dievišķās Būtības vienotība, trīs Personu atšķirība un katrai no tām īpaši   piedēvējamo darbību dažādība. Baznīcas gans  parādīs, ka visa mācība par šo Noslēpumu  saīsinātā veidā ir ietverta Apustuļu ticības apliecībā.

    Patiesi , un kā to jau pamanīja mūsu senči, kuri caurskatīja  šīs tēmas ar lielu rūpību un dievbijību , Simbols šķiet  tiešām bija sadalīts trijās daļās tā, lai  Pirmajā tiktu  runāts par pirmo dievišķo Personu un apbrīnojamo Radīšanas darbu ;  Otrajā - par otro dievišķo Personu un cilvēku Atpirkšanas noslēpumu;  visbeidzot, Trešajā  - par trešo dievišķo Personu, mūsu Svētdarīšanas avotu un cēloni.

   Šīs trīs daļas ir atšķirīgas, lai gan savstarpēji saistītas. Saskaņā ar salīdzinājumu, ko bieži izmanto tēvi, mēs tās saucam par “artikuliem”. Patiesībā, tāpat kā mūsu locekļos ir noteiktas locītavas (artikulācijas), kas tos atšķir un atdala, tā arī šajā Ticības apliecībā artikulu nosaukums precīzi un pamatoti  ir dots patiesībām, kurām mums ir jātic  katrai īpaši un atsevišķi.

[1]Ebr 11, 6

[2]Mt  14, 31

[3]Mt 15, 28

[4]Lk  17, 5

[5]Jēk  2, 17

[6] Gal 5, 6

[7]2. Kor 5, 20  un  Mk  16, 15.

* No grieķu  valodas patapinātā  vārda σύμβολον (symbolon)oriģinālā nozīme ir : objekts,  kurš tiek saplēsts un kura daļas  ir atkal savienojamas tam, lai divas personas, šo daļu turētājas,  varētu  viena otru atpazīt. Tādēļ arī katehisma autori salīdzina Ticības simbolu ar tādu kā puzli, kuru Ticības tēvi ir salikuši, katrs pielikdams savu daļu, vai arī ar autentisku kristiešu savstarpējās atpazīšanās zīmi (Tulk. piezīme).